26|02|2020
KOMERCREĢISTRA PUBLISKĀ TICAMĪBA UN TREŠO PERSONU AIZSARDZĪBA
Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 12. februāra spriedums lietā Nr. SKC-5/2020
Ar Latvijas Republikas Senāta (turpmāk – Senāts) 2020. gada 12. februāra spriedumu tika atcelts Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017. gada 31. maija spriedums par AS [firma] un AS “OPTIMA MANAGEMENT” (turpmāk – AS “OM”) noslēgtā izlīguma atzīšanu par spēkā neesošu un naudas līdzekļu piedziņu, un lieta tika nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
AS “OM” un AS [firma] 2012. gada novembrī noslēdza vienošanos par izlīgumu, izlīgumu prasītājas AS [firma] vārdā parakstīja valdes priekšsēdētājs persona A. Izpildot minētā izlīguma noteikumus, AS [firma] 2012. gada 27. novembrī pārskaitīja AS “OM” attiecīgo naudas summu.
2012. gada 10. decembrī Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa ar lēmumu šo izlīgumu apstiprināja, savukārt Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija 2013. gada 23. augustā lēmumu atcēla sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, proti, persona A. uz izlīguma slēgšanas brīdi nebija AS [firma] valdes priekšsēdētājs un komercreģistra ieraksti par šo personu kā valdes priekšsēdētāju neatbilda faktiskajai situācijai. AS [firma] cēlā prasību pret AS “OM” par izlīguma atzīšanu par spēkā neesošu un tā izpildei samaksātās summas piedziņu.
Ar Liepājas tiesas spriedumu prasība apmierināta, norādot, ka komercreģistra ieraksti par personas A. pārstāvības tiesībām ir izdarīti uz spēkā neesošu akcionāru sapulču lēmumu pamata, un apstrīdētās vienošanās noslēgšanas brīdī neatbilda patiesajai tiesiskajai situācijai sabiedrībā. AS “OM” neaizsargā Komerclikuma (turpmāk – KCL) 12. pantā noteiktā komercreģistra publicitāte, jo lietā esošie pierādījumi liecina, ka AS “OM” vienošanās parakstīšanas brīdī vajadzēja zināt, ka ieraksti par personu A. kā AS [firma] valdes locekli neatbilda patiesajai situācijai.
Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija, izskatot lietu apelācijas kārtībā, prasību par izlīguma atzīšanu par spēkā neesošu apmierinājusi, piedzenot tā izpildei samaksāto summu. Tiesa, atsaucoties uz Augstākās tiesas judikatūru, uzsvēra, ka nezināšana par pārstāvības tiesību trūkumu neietekmē darījumu spēkā neesamību. Par šo spriedumu atbildētāja iesniedza kasācijas sūdzību.
Senāts secināja, ka Komerclikuma 12. pantā ir tieši noteikts, ka trešā persona var paļauties uz komercreģistra ierakstiem, izņemot, ja tā zināja par ieraksta neatbilstību faktiskajam stāvoklim. Šajās normās lietots vārds „zināja”, nevis „vajadzēja zināt” vai „nevarēja nezināt”, tātad runa ir par pozitīvas zināšanas faktu, nevis par iespēju vai nepieciešamību uzzināt. To, ka vārds „zināja” Komerclikuma 12.panta otrajā un trešajā daļā ir lietots ar nolūku, apstiprina tā paša panta pirmā daļa, kurā citos tiesiskajos apstākļos tiek pieļauta iespēja, ka pietiek ar to, ka personai vajadzēja attiecīgo faktu zināt.
Tādējādi, atkāpjoties no iepriekšējās judikatūras, Senāts norādīja, ka, kamēr nav pierādīts, ka nepastāv Komerclikuma 12.panta otrajā daļā noteiktais labticīguma kritērijs, trešā persona bauda šīs normas aizsardzību neatkarīgi no tā, vai komercreģistrā ierakstītais valdes loceklis iecelts likumīgi vai nē. Senāts nolēma atcelt Kurzemes apgabaltiesas spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Spriedums pieejams:
http://at.gov.lv/lv/judikatura/judikaturas-nolemumu-arhivs/civillietu-departaments/hronologiska-seciba?year=2020
Lai iegūtu plašāku informāciju par šo tiesas nolēmumu, Jūs varat sazināties ar ZAB “Azanda & Associates”, rakstot uz e-pastu: info@azanda.lv
Sākums
Ar Latvijas Republikas Senāta (turpmāk – Senāts) 2020. gada 12. februāra spriedumu tika atcelts Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017. gada 31. maija spriedums par AS [firma] un AS “OPTIMA MANAGEMENT” (turpmāk – AS “OM”) noslēgtā izlīguma atzīšanu par spēkā neesošu un naudas līdzekļu piedziņu, un lieta tika nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
AS “OM” un AS [firma] 2012. gada novembrī noslēdza vienošanos par izlīgumu, izlīgumu prasītājas AS [firma] vārdā parakstīja valdes priekšsēdētājs persona A. Izpildot minētā izlīguma noteikumus, AS [firma] 2012. gada 27. novembrī pārskaitīja AS “OM” attiecīgo naudas summu.
2012. gada 10. decembrī Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa ar lēmumu šo izlīgumu apstiprināja, savukārt Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija 2013. gada 23. augustā lēmumu atcēla sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, proti, persona A. uz izlīguma slēgšanas brīdi nebija AS [firma] valdes priekšsēdētājs un komercreģistra ieraksti par šo personu kā valdes priekšsēdētāju neatbilda faktiskajai situācijai. AS [firma] cēlā prasību pret AS “OM” par izlīguma atzīšanu par spēkā neesošu un tā izpildei samaksātās summas piedziņu.
Ar Liepājas tiesas spriedumu prasība apmierināta, norādot, ka komercreģistra ieraksti par personas A. pārstāvības tiesībām ir izdarīti uz spēkā neesošu akcionāru sapulču lēmumu pamata, un apstrīdētās vienošanās noslēgšanas brīdī neatbilda patiesajai tiesiskajai situācijai sabiedrībā. AS “OM” neaizsargā Komerclikuma (turpmāk – KCL) 12. pantā noteiktā komercreģistra publicitāte, jo lietā esošie pierādījumi liecina, ka AS “OM” vienošanās parakstīšanas brīdī vajadzēja zināt, ka ieraksti par personu A. kā AS [firma] valdes locekli neatbilda patiesajai situācijai.
Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija, izskatot lietu apelācijas kārtībā, prasību par izlīguma atzīšanu par spēkā neesošu apmierinājusi, piedzenot tā izpildei samaksāto summu. Tiesa, atsaucoties uz Augstākās tiesas judikatūru, uzsvēra, ka nezināšana par pārstāvības tiesību trūkumu neietekmē darījumu spēkā neesamību. Par šo spriedumu atbildētāja iesniedza kasācijas sūdzību.
Senāts secināja, ka Komerclikuma 12. pantā ir tieši noteikts, ka trešā persona var paļauties uz komercreģistra ierakstiem, izņemot, ja tā zināja par ieraksta neatbilstību faktiskajam stāvoklim. Šajās normās lietots vārds „zināja”, nevis „vajadzēja zināt” vai „nevarēja nezināt”, tātad runa ir par pozitīvas zināšanas faktu, nevis par iespēju vai nepieciešamību uzzināt. To, ka vārds „zināja” Komerclikuma 12.panta otrajā un trešajā daļā ir lietots ar nolūku, apstiprina tā paša panta pirmā daļa, kurā citos tiesiskajos apstākļos tiek pieļauta iespēja, ka pietiek ar to, ka personai vajadzēja attiecīgo faktu zināt.
Tādējādi, atkāpjoties no iepriekšējās judikatūras, Senāts norādīja, ka, kamēr nav pierādīts, ka nepastāv Komerclikuma 12.panta otrajā daļā noteiktais labticīguma kritērijs, trešā persona bauda šīs normas aizsardzību neatkarīgi no tā, vai komercreģistrā ierakstītais valdes loceklis iecelts likumīgi vai nē. Senāts nolēma atcelt Kurzemes apgabaltiesas spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Spriedums pieejams:
http://at.gov.lv/lv/judikatura/judikaturas-nolemumu-arhivs/civillietu-departaments/hronologiska-seciba?year=2020
Lai iegūtu plašāku informāciju par šo tiesas nolēmumu, Jūs varat sazināties ar ZAB “Azanda & Associates”, rakstot uz e-pastu: info@azanda.lv
